Lai arī kā skrietu laiks, pēc pieciem, divdesmit pieciem un pat pēc deviņdesmit pieciem gadiem bērnu kājas joprojām min to pašu ceļu uz skolu. Ceļš ir, bija un būs. Mainās tikai gājēji.  Tur, ārā, šalc mūsu skolas bērzi. Bet baltās palodzes skolas gaiteņos klusē un glabā skolēnu noslēpumus kā pēdējo pasaules dārgumu.

Ceļš ir, bija un būs. Mainās tikai gājēji, lai ar baltu krītu ierakstītu savus stāstus jaunas dienas debesīs.